Es arī kādreiz negribēju pieņemt, ka esmu neemocionālā. Ļoti labi atceros, ka kādreiz, kad paliku viena ilgāku laiku, bija jocīga sajūta, ka manī nevirpuļo emocijas: neesmu super priecīga, vai super bēdīga. Šis stāvoklis man bija jocīgs, jo tas taču slikti neko nejust emocionāli- kā kaut kāds mironis.
Es nepazināti centos izvairīties no vientulības, zvanot draugiem, organizējot tikšanās, aizkavējoties ilgāk darbā. Man bija nesaprotams mans "emocionālā miera" stāvoklis.
Tagad, kad esmu ieraudzījusi sava ķermeņa emociju mehāniku un sapratu cik dažreiz citu emocijas mani sagurdina, piepilda un iztukšo vienlaicīgi, dažkārt rada ķermenī apjukumu, no kā uznāk sagurums, esmu iemīlējusi savu "emocionālā miera" stāvokli.
Šis miers var šķist kaut kas nepierasts vai pat satraucošs, jo tas ir radikāli atšķirās no emocijām bagātās pieredzes, pie kuras pieraduši neememocionāli cilvēki citu cilvēku sabiedrībā.
Tas stāvoklis, man peršonīgi, bija gana biedējošs, jo visā pasaulē runā par emocijām un jau sāk likties, ka tām vienmēr jābūt klātesošam. Tāpēc šis "emo - miera" stāvoklis, man lika uztraukties "vai ar mani viss kārtībā?"
Izrādās mēs visi esam ļoti atšķirīgi un Cilvēka Dizaina sistēma to skaidri parādīja un ieviesa manos meklējumos sen gaidīto mieru.